Ziemas brīnumi- tepat muzejā

Mums tik ļoti to Pasaku vajag,
kas paša vien izdomāta.
Mums vajag to vēju salto,
kas rudens lietainā tumsā
pārpilnu mākoni stumj
ar pirmo sniegu - mirdzoši balto.
Un ir, un būs mums tas viss -
cerībās austoša diena,
sapņos iepīta zvaigžņu nakts...
Tev šodien dāvina Debesis
mīļāko Pasaku vienu -
no tūkstoš un vienas nakts.

    Vai var mainīt pasauli , nemainot sevi ? Vai uguns var degt bez liesmas ? Vai vējš var pūst bez elpas ? Vai SIRDS spēj pukstēt bez MĪLESTĪBAS ? Un kāda būs pasaule bez tevis un manis ? Tai pietrūks liesmas, elpas, MĪLESTĪBAS . Debesīm pietrūks dzidruma un naktij zvaigžņu pērles. PASMAIDI par to ko saņem un par to ko citiem dod no SIRDS savas. SMAIDOT cilvēka SIRDS atplaukst kā brīnumzieds ielejā kur mājo CERĪBA un TICĪBA.

    Būsim laimīgi...
Būsim laimīgi, auklējot šo brīnumaino sajūtu, kas dzīvo vienīgi mūsos pašos...

            

        

      

         

       

            

...vēl vienu apli gads man apgājis pakārt zaļi un balti:
vedis pāri tiltiem pāri laipām no gadalaika gadalaikā
no rīta pusdienlaikā no pievakares rītausmā –
vēl vienu apli gads man apgājis apkārt: vienu gredzenu
vienu mīlestību vienu lielumu vienu mazumu
vienu atrašanu vienu pazaudēšanu un nu šodien

gads mani atkal ieģērbj jaunā cerību mētelītī
izved zem debesu kupola un jautā vai es
sīku zvaigznīti manu: vienu vienīgu tāli tuviņu...
laimes zvaigznīti  manu
/M.Laukmane/

Dāvāsim prieku, dāvāsim zvaigznes cits citam Jaunajā gadā! Satiksimies Apriķu muzejā!